Suche
Nevar būt zaļa transformācija bez betona
Antons Glasmaiers, Austrijas Saliekamā betona strādnieku asociācijas (VÖB) rīkotājdirektors, intervijā: Ja vēlaties dekarbonizēt būvniecību, jums ir jāveicina minerālo būvmateriālu pārveide.
Nevar būt zaļa transformācija bez betona
Glāzmaira kungs, būvmateriālu betons sabiedrībā bieži tiek kritizēts, savukārt koks medijos un politiski tiek slavēts kā ilgtspējīga alternatīva. Jums tas droši vien nepatīk. Kas tevi īpaši traucē?
Antons Glāzmaiers:Mani visvairāk traucē nelīdzsvarotais skats. Ja paskatās uz faktiskajām proporcijām, jaunbūvēs mēs runājam par 90 procentiem minerālu būvmateriālu - betonu un ķieģeļu - un tikai aptuveni desmit procentiem citu materiālu, piemēram, koku vai tēraudu. Dažos reģionos, piemēram, Forarlbergā vai Tirolē, koksnes īpatsvars var būt nedaudz lielāks, bet vidēji Austrijā tas ir aptuveni četri procenti. Tomēr koksne tiek subsidēta nesamērīgi, un es to uzskatu par tirgus kropļošanu.
Nav sviras ar koku
Vai varat to norādīt?
Ir projekti, kur finansējums koka apbūvei ir līdz 75 eiro par lietderīgās platības kvadrātmetru. Dažos gadījumos tas pat pārsniedz betona pārdošanas cenu. Tas nav mazs stimuls, bet gan masveida iejaukšanās tirgū. Ja es reklamēju produktu, kuram ir tikai četri procenti tirgus daļas, tas nav liels sviras efekts no klimata politikas viedokļa. Kāpēc es nekoncentrējos uz 90 procentiem, kur ir iespējams vislielākais CO₂ ietaupījums?
Vai betona CO₂ taupīšanas potenciāls tiek izmantots pietiekami?
Cementa rūpniecība pēdējos gados ir guvusi panākumus un ir samazinājusi CO₂ emisijas uz tonnu cementa par aptuveni deviņiem procentiem, salīdzinot ar situāciju pirms četriem gadiem. Tie bija slavenie “zemu karājošie augļi”. Tomēr nākamie soļi prasa ievērojamas investīcijas – CO₂ uztveršanā, transportēšanā un uzglabāšanā. Tie ir miljardu dolāru projekti. Diemžēl es šeit vēl neredzu pietiekamu politisko atbalstu.
Tātad jūs aicināt piešķirt finansējumu minerālo būvmateriālu nozarei?
Ja mēs patiešām vēlamies kļūt neitrāli CO₂, to nevar apiet. Protams, jūs varat arī popularizēt koksni, bet ne ar mērķi pārveidot būvniecības nozari. Tā kā mums vajadzīgais koksnes daudzums nepastāv – mēs jau ņemam 90 procentus no gada koksnes pieauguma Austrijā. Vairāk būtu iespējams tikai ar mežu atjaunošanu, kuras ietekme ilgst gadu desmitus.
Un pat ja būtu pieejams vairāk koksnes?
Pat tad kredītpleca ir ierobežota. Ja es sasniedzu desmit procentu pieaugumu materiālam ar četru procentu tirgus daļu, es esmu 4,4 procenti. Tas nenoved mūs daudz tālāk ceļā uz klimata neitralitāti. Jāsāk tur, kur lielie apjomi - ar betonu, ar ķieģeļiem, ar minerālajiem būvmateriāliem. Un tas neattiecas tikai uz ražošanu: arī otrreizējai pārstrādei ir galvenā loma.
Cik lielā mērā?
Nozarē mēs vairs nerunājam tikai par svaigu betonu. Betonu var izmantot atkārtoti, beidzoties ēkas kalpošanas laikam – kā otrreizējās pārstrādes materiālu, piemēram, ceļu būvē vai pat ēku celtniecībā. Tādā veidā mēs noslēdzam materiālu ciklu, kas ir ārkārtīgi ekoloģiski aktuāli. Šeit ir liels potenciāls, kas bieži tiek ignorēts no malas.
Parunāsim par citu aspektu: Nozarē ir nostiprinājies termins “koka hibrīdēka”. Ko jūs domājat par šo terminu?
Tas ir labs mārketings, bet reti precīzs. Lielākā daļa tā saukto koka hibrīdu ēku arī lielākoties sastāv no betona. Tomēr neviens nerunā par betona un koka hibrīdiem. Šķiet, ka vārds “koks” nosaukumā automātiski uzlabo tēlu – lai gan bieži dominē konkrētais saturs. Šeit noderētu skaidra definīcija: nosaukumā jāparādās arī visbiežāk izmantotajam būvmateriālam. Viss pārējais ir maldinošs.
Vai, jūsuprāt, betonam ir tēla problēma?
Ne starp celtniekiem, plānotājiem un profesionālajā pasaulē. Problēma ir vairāk saistīta ar galalietotāju. Kokam ir pozitīva pievilcība tā dabiskuma dēļ, savukārt betons bieži tiek asociēts ar tādiem negatīviem terminiem kā “grīdas blīvējums” vai “betonēšana”. Betonam ir milzīgas priekšrocības: ilgmūžība, statika, ugunsdrošība, pretestība - un caur komponentu aktivāciju arī enerģētiskais potenciāls. Diemžēl publiskajās debatēs tas bieži vien ir nepietiekami pārstāvēts.
Kā jūs domājat, no kurienes nāk šī negatīvā emocionalizācija?
Pēdējos gados tas ir palielinājies. Celtniecības celtnis agrāk bija progresa simbols – mūsdienās tas bieži tiek uztverts kā drauds. Ir arī Floriani princips: neviens nevēlas, lai pie sava sliekšņa būtu karjers vai grants bedre, bet tas, ka būvmateriāliem no kaut kurienes ir jānāk, bieži tiek ignorēts.
Vai jūs redzat fundamentālu iedzīvotāju neizpratni par to, kā darbojas jūsu nozare?
Pa daļām, jā. Mūsu nozare ir ļoti reģionāli organizēta. Gatavais betons, piemēram, tiek piegādāts 10 līdz 30 kilometru rādiusā. Daudzas rūpnīcas jau izmanto elektriskās konveijera lentes vai pašsvara sistēmas, lai efektīvi transportētu izejvielas. Šos centienus sabiedrība gandrīz neuztver. Ilgtspējība nozīmē ne tikai atjaunojamas izejvielas, bet arī nelielus attālumus, pārstrādājamību un ilgmūžību. Un tas ir tieši tas, ko konkrēti piedāvā.
Ko jūs cerat uz turpmākajām debatēm par būvniecību?
Uz faktiem balstīta, holistiska pieeja. Es neesmu pret koku – tieši otrādi. Katram materiālam ir savs pamatojums. Taču mums ir jāatsakās no ideoloģiski ietekmētām diskusijām un uz pieeju, kas ņem vērā ietekmi, apjomu un efektivitāti. Finansējums jāsāk tur, kur ir vislielākais CO₂ sviras efekts. Un tā tas ir ar betonu. Mēs kā nozare esam gatavi uzņemties atbildību, taču tam ir nepieciešama arī politiskā griba mūs atbalstīt.
