Izraktā augsne drīz vairs nebūs atkritumi

Izraktā augsne drīz vairs nebūs atkritumi

"Ir milzīgs potenciāls, kas vēl nav izmantots." Austrijas Būvmateriālu otrreizējās pārstrādes asociācijas (BRV) rīkotājdirektors Tristans Tallafuss atsaucas uz izrakto augsni - materiālu, kas tiek ražots gandrīz katrā būvniecības projektā un līdz šim galvenokārt tika apstrādāts kā atkritumi. Federālā atkritumu apsaimniekošanas plāna skaitļi skaidri parāda, cik daudz varētu savākt: saskaņā ar to Austrijā katru gadu tiek radīti aptuveni 70 miljoni tonnu atkritumu. No tās 41 miljons tonnu – gandrīz 60 procenti – ir izrakta augsne. Tas nozīmē, ka izraktā augsne ir neapšaubāmi lielākā atkritumu rašanās vienība Austrijā. No Tallafusa viedokļa to varētu izmantot "plašā mērogā tieši būvlaukumos, bez jebkādas apstrādes".

Drīz vairs nebūs atkritumu

Subjunktīvam tagad vajadzētu pazust. Vides ministrija šobrīd izstrādā noteikumus, kas juridiski droši un praktiski definēs izraktās grunts tā sauktos “atkritumus”. Saskaņā ar pašreizējo projektu sertificētam ekspertam vajadzētu būt iespējai pārbaudīt materiālu uz vietas. Ja tiek pierādīta noteikta kvalitāte, materiāls zaudē savu klasifikāciju kā atkritumi. Tas saņem produkta statusu un var tikt izmantots bez jebkādiem turpmākiem atkritumu noteikumiem.

Pašreizējā Bauzeitung lasītāju aptauja parāda, cik šī tēma ir nozīmīga un praktiski aktuāla. Atbildes runā pašas par sevi: 73 procenti plānoto regulējumu uzskata par ļoti saprātīgu, jo tas piedāvā lielu otrreizējās pārstrādes un izmaksu samazināšanas potenciālu. Vēl 15 procenti saskata priekšrocības vismaz noteiktos apstākļos. Viņi tikai kritiski spriež – sagaida papildu birokrātiju un riskus.

Līdz šim darbība ar izrakto grunti būvlaukumā bieži bija saistīta ar augstām utilizācijas izmaksām, gariem transportēšanas maršrutiem un sarežģītu dokumentāciju. Tas, ka šeit ir milzīgs efektivitātes potenciāls, ir skaidrs arī no aptaujāto izteikumiem. Tā saka viens dalībnieks: "Tas var kļūt tikai vieglāk, labāk un lētāk."

Šim novērtējumam piekrīt daudzi dalībnieki, taču ne visi. Aplūkojot iespējamo ietaupījumu potenciālu, viedokļi atšķiras: 23 procenti uzskata, ka tas ir ļoti augsts un 39 procenti uzskata, ka tas ir mērens. Savukārt astoņi to uzskata par zemu un 31 procents nekādu ietaupījumu negaida vispār. Šīs atbildes liecina, ka nozare ir neviendabīga – ne katrs uzņēmums regulāri veic zemes darbus vai piedāvā loģistikas iespējas pagaidu uzglabāšanai.

Gandrīz visi aptaujātie (vairāk nekā 92 procenti) uzsver, ka būtiski ir skaidri un vienkārši kritēriji atkritumu izvešanai. Runa ir par praktiskumu un juridisko noteiktību – neviens nevēlas darboties pelēkajā zonā vai viņu bremzē sarežģītas prasības. Katrs no 62 procentiem pieprasa arī juridisko noteiktību, lai izvairītos no sodiem un samazinātas dokumentācijas un ziņošanas prasības. 58 procenti novērtē ātras un lētas testēšanas procedūras, un vismaz 39 procenti vēlētos atbalstu ieviešanā. Tas liecina, ka nozare ir ne tikai atvērta plānotajam regulējumam, bet arī konstruktīva – taču ar nosacījumu, ka tā ir izstrādāta praktiski.

Vairāki respondenti norāda uz konkrētām rīcības iespējām: sadarbība ar poligoniem un pārstrādes uzņēmumiem, pašu glabātavām un skaidra piesārņotā materiāla nošķiršana no nepiesārņotajiem materiāliem. Arvien svarīgāks kļūst cits aspekts – tēls. Viens komentārs vēsta: “Mēs redzam iespēju ilgtspējības tēlā, jo klienti arvien vairāk pievērš uzmanību ekoloģiskai celtniecībai.”